Hugo Tičati ir laikmetīgās mūzikas aizrautīgs interprets – viņš sadarbojas ar Svenu Dāvidu Sandstremu, Albertu Šnelceru, Andersu Hillborgu, Tomasu Jennefeltu, Sergeju Jevtušenko un vairākiem citiem. Sev veltītos vijolkoncertus Tičati spēlē vai visos pasaules kontinentos. Viņam patīk mūziku savienot ar deju, literatūru un arī tādām marginālijām, kā kinētiskā gleznošana vai piemēram, akmeņu līdzsvarošana.

Beidzamajās sezonās Tičati spēlējis Baha, Mocarta, Prokofjeva, Šnitkes, Hartmaņa, Ščedrina, Pjacollas, Auerbahas, Glāsa, Lutoslavska, Takemicu koncertus Kārnegija zālē, Marijas teātra koncertzālē, Čikāgas Simfoniju zālē, Londonas King’s Place un sniedzis vairāku jaundarbu pirmatskaņojumus. Viņš veidojis koncertsērijas Londonas Vigmorzālē un Amsterdamas Muziekgebouw. Viņam mūziku raksta Erki Svens Tīrs, Pēteris Vasks, Svens Dāvids Sandstrems, Alberts Šnelcers, Džūdita Veira un Tobiass Brūstrems.

Hugo Tičati sadarbības partneru skaitā ir Anna Sofija fon Otere, Stīvens Iserliss, Andžela Hjūvita, Olli Mustonens, Evelīna Glenija, Maikls Kolinss, Tūrleifs Tedēns. Viņš vada kamerorķestri O/MODƏRNT un festivālu, kas nosaukts šādā pašā vārdā. Tičati arī labprāt sniedz meistarklases un pēc savas īpašas metodes pasniedz vijolspēli jaundibinātā Ņujorkas universitātē. Viņš spēlē 1571. gadā būvētu Gvadaņīni vijoli.

Savā mājaslapā Hugo Tičati priecīgs raksta, ka vērtīgu pieredzi pēdējos gados viņš guvis, divas nedēļas dzīvojot klosterī Himalaju kalnu pakājē, dienās slaukot grīdas un meditējot, bet vakarā pie ugunskura spēlējot Bahu baskājainiem mūkiem. Mūziķa intereses gada laikā pamatīgi mainījušās – viņš klausās kontemplatīvas indiešu rāgas, Muse (pamatīgā skaļumā) un Riharda Štrausa dziesmas (vēl skaļāk). Hugo dzīvo bez mobilā tālruņa, lasa “Bhagavadgītu” un interesējas par Anrī Bergsona idejām.