Veldze izstādē tiek aplūkota kā plūstošs stāvoklis, nevis galamērķis. Tā rodas nepārtrauktā kustībā starp ķermeni, atmiņu un vidi, kur ūdens kļūst par galveno domāšanas telpu. Tas vienlaikus veldzē, nes, pārveido un izšķīdina robežas, atgādinot, ka dzīvība nepastāv stabilitātē, bet gan nepārtrauktā mainībā. Šajā izstādē veldze nav miera pretstats kustībai – tā ir spēja atrast līdzsvaru pašā plūdumā.

 

Un šajā plūdumā savijas mātišķības pieredze un trauslā robeža starp atrašanos sevī un ārpus sevis. Mātišķība šeit nav aplūkota kā noteikta sociāla loma, bet kā nepārtraukts pārtapšanas process, kurā rūpes par otru pastāv līdzās centieniem saglabāt saikni pašai ar sevi. Ūdens kļūst par šīs pieredzes metaforu – tas vienlaikus nes, ieskauj, baro un pārveido.

 

Par ceļabiedru šajā ainavā izvēlēts dārza rūķis – citādā tēls un mākslinieces alter ego. Tas pārvietojas starp rotaļīgumu un draudīgumu, naivumu un viedumu, sastopot dilemmas, pieņemot sarežģītus lēmumus un meklējot kompromisus. Atrodoties starp pasakas loģiku un ikdienas realitāti, rūķis kļūst par starpnieku starp iekšējo un ārējo pasauli, iemiesojot cilvēka spēju turpināt meklēt arī tad, kad skaidras atbildes nav atrodamas.

 

Izstādes darbi rada simboliskas ainavas, kurās mākslinieces veidoti motīvi saplūst vienotā stāstā. Stāstā, kurā miers, harmonija vai veldze netiek sasniegti kā galīgs stāvoklis, bet atklājas pašā meklēšanas procesā – plūstošā, mainīgā un nepārtraukti atjaunojošā kustībā.