Gleznas no Helmuta Štrauha privātās kolekcijas.

Rūdolfs Pinnis (1902–1992) Latvijas mākslas vēsturē pazīstams kā modernists, sava ceļa gājējs, spilgta personība un izcils krāsu kontrastu meistars: “Glezniecības noslēpums ir krāsa! Un mums vajag būt kā arheologiem, atklājot šo noslēpumu. Tik daudz vēl nav zināms par krāsas burvību!”

Mākslinieka dzīves gaitas aizsākās gleznainajā Madonas apriņķī, Jaunlubānas Robežmuižā, māte Ilze bija mājsaimniece, bet tēvs Jānis – prasmīgs amatnieks, galdnieks. Ģimene vienmēr atbalstīja jaunā censoņa mākslinieciskās tieksmes. Pēc mācībām Lubānas tautskolā, glezniecības pamati tiek apgūti Voldemāra Tones glezniecības studijā Rīgā (1919-1920), vēlāk uzsāktas arī mācības Latvijas Mākslas akadēmijā (1921-1922), tomēr azartiskajam jaunietim gribējās kaut ko vairāk – tā pēc dienesta Latvijas armijā (1924-1926) ceļotāja gars un vēlme iepazīt pasaules mākslas vērtības viņu mudina apceļot Itāliju, bet tālāk ceļš ved uz Turciju, kur Konstantinopolē tirdzniecības jomā strādā vecākais brālis Eduards, vēlāk caur Ēģipti, kur arī tiek tverti jauni iespaidi, viņš beidzot nokļūst savā sapņu pilsētā – Parīzē (1929).

Gandrīz desmit gadus – līdz pat Otrajam Pasaules karam – viņš dzīvo un iepazīst šo leģendāro pilsētu, draudzējas ar sava laika nozīmīgām kultūras personībām (Žorzs Simenons, Albērs Markē, Moriss Brianšons, Fernāns Ležē u.c.). Šeit viņš satiek arī savu sievu Elvīru, jauno tēlnieci no Rīgas (1907 – 1984), kas kļūst par viņa līdzgaitnieci un atbalstu visa mūža garumā. 1939. gadā, kad mākslas karjera jau sāk virzīties uz atzīšanas pusi, Pinnis spiets atgriezties dzimtenē. Vēsturiskie laikmeta grieži nesaudzē talantīgo mākslinieku: Parīzē paliek un vēlāk neatrodas lielākā daļa šajā desmitgadē tapušo gleznu, Latvijā viņam pārmet formālismu, neiekļaušanos sociālistiskā reālisma ideoloģijas rāmjos. Oficiālā atzinība, cieņa un novērtējums Pinnim atnāk tikai viņa dzīves nogalē: vērienīga personālizstāde kopā ar dzīves biedri Elvīru Pinnis 1983/1984 Latvijas PSR Valsts mākslas muzejā (1983/1984), laureāta gods (1. prēmija) 6. Baltijas republikāniskās glezniecības triennālē Viļņā (1984). Mākslinieks nekad nav padevies un vienmēr saglabājis uzticību savas dzīves galvenajam uzdevumam – gleznot, atzīstot, ka viņa dzīve visa bez atlikuma ir ziedota mākslai.

Vidzemes koncertzāles Cēsis viesiem tiek sniegta unikāla iespēja iepazīties ar spožu meistara darbu izlasi no dažādiem gleznotāja radošās dzīves posmiem, darbiem, kas nav plaši zināmi un atraduši cieņas pilnu mājvietu Helmūta Štrauha privātajā kolekcijā – agrīnās plenērā tapušās Latvijas ainavas, jūtīgi sieviešu akti, leģendārās emocionāli piesātinātās mežu studijas, Vecrīgas jumtu dinamika, kas noskatīta caur Vaļņu ielās darbnīcas logiem un pēdējās desmitgadēs tapušās mākslinieka iztēles un pieredzes iedvesmotās drosmīgās abstraktās kompozīcijas.

Domāju, ka vislabāk izjust Piņņa glezniecības suģestiju palīdzēs mākslinieces Maijas Tabakas pārdomas par šo neparasti spilgto personību Latvijas mākslas kopainā:

“Tais laikos koši sāka kļūt visi: Pauļuks, Skulme, Valnere, Kokle, Zariņš, bet Pinnis ir citāds. Tie, kas pētījuši franču skolas vēsturi, to sapratīs. Vārdos šīs atšķirības grūti pateikt, tās redz ar aci: krāsa mirdz citādi katrā plaknes un telpas punktā, nav dežūrkrāsas, ar ko piepildīt vietu, kuru nevar atrisināt. Pinnis ir mirdzošs, viņš nekaitina, jo viņam ir absolūtā krāsu redze. Līnijas vijas un iezīmē aprises priekšmetiem, bet nedominē. Tā ir spēle, deja un mīlestība. Tas ir Rūdolfs Pinnis, mākslinieks ar dzīvi gadsimta garumā, drosmīgs, stingrs, mīļš un savējais francūzis. Kaut mums visiem tā veiktos kā viņam – iziet cauri visam un palikt optimistam.” (Rūdolfs Pinnis. Gleznotājs. Rakstu krājums, sastādītāja Skilla Rikarde. Grāmatu apgāds PUSE, Rīga, 1993)

Inese Baranovska, Latvijas Nacionālais Mākslas muzejs