Sākoties rudenim, klāt arī Kino CĒSIS cikla “Ditas Rietumas Eiropas kino festivālu izlases” seansi kino gardēžiem.

Pirmais cikla seanss ar Ditas Rietumas ievadvārdiem jau ceturtdien, 2. novembrī ar izcilā somu režisora Aki Kaurismeki filmu “Kritušās lapas” (Fallen leaves), kas šogad triumfēja Kannu festivālā, un tiek uzskatīta par režisora vienu no labākajiem darbiem. Kā nereti Kaurismeki filmas arī šis ir stāsts par “mazajiem cilvēkiem” cilvēkiem, kurus liktenis nav lutinājis. Filmas galvenie varoņi ir lielveikala pārdevēja, kura tiek atlaista no darba, un strādnieks ar alkohola problēmām.  Šīs vientuļās dvēseles meklē tuvību un mīlestību, jo kas gan cits var glābt šajā tik nestabilajā, bieži vien nemīlīgajā pasaulē? Iespējams, var glābt arī kino. Jo tieši tam, filmu citātiem, šajā Kaurismeki filmā ir būtiska nozīme. Kaurismeki turpina būt uzticīgs savam stilam –  viņa filmu interjeri un vide, kurā mīt filmas varoņi, nav īpaši mainījušies visā režisora karjeras laikā jau kopš 20. gadsimta 80. gadiem.  Tie vienlaikus ir kā dekoratīva retro pasaule un tajā pat laikā tā ir arī mūsdienu Somija, Eiropa, kurā skan arī ziņas par karu Ukrainā. “Kritušās lapas” ir Somijas pieteikums šāgada Amerikas Kinoakadēmijas Oskara balvai.  

17. novembrī, vācu kino režijas klasiķes Mārgaretas fon Trotas “Ingeborga Bahmane – ceļojums tuksnesī” (Ingeborg Bachmann – reise in die wüste). Filmas galvenā varone ir austriešu izcelsmes dzejniece Ingeborga Bahmane (1926–1973), stāsta centrā – viņas  komplicētā personiskā dzīve un attiecības ar viņas dzīvesbiedru, literātu Maksu Frišu. Filmā, kas piedzīvoja šā gada pirmizrādi Starptautiskajā Berlīnes kinofestivālā, ir akcentēta sievietes, radošas personības brīvības un pašpietiekamības tēma, arī divu radošu personību sāncensība.  Vienu no ietekmīgākajām vācu valodā rakstījušajām literātēm Ingeborgu Bahmani spoži atveido aktrise Vikija Krīpsa, kura savu starptautisko popularitāti ir nostiprinājusi ar ķeizarienes Elizabetess lomu filmā “Korsete” (Corsage, 2022) un pērnā gada labākās Eiropas aktrises statusu.

Trešā cikla filma - 23. novembrī, un tā būs Amerikas un Dienvidkorejas kopražojumā tapusī “Pagājušās dzīves” (Past lives). Tuvi bērnības draugi Nora un Hesuns piedzīvo sāpīgu šķiršanos, kad Noras ģimene emigrē no Dienvidkorejas. Divdesmit gadus vēlāk viņus gaida liktenīga atkalsatikšanās un nedēļa, kas izaicinās abu priekšstatus par mīlestību un likteni.

30. novembris un “Liesmojošās debesis” (Afire) - populārā vācu režisora Kristiana Pecolda filma, kas stāsta par vairākiem jauniešiem, kuri dodas vasaras brīvdienās uz māju pie Baltijas jūras. Viens no viņiem – jauns rakstnieks radošā krīzē – iepazīstas ar Nadju, kura arīdzan uzturas brīvdienu mājā. Filmas psiholoģiskais reālisms – komplicētās, egoistiskās attiecības starp jaunajiem cilvēkiem – pamazām iegūst tēlainu vispārinājumu un metaforas spēku. Mežos, kas ieskauj brīvdienu māju, sāk plosīties ugunsgrēki – debesis liesmo.

Filma ieguva Berlīnes kinofestivāla žūrijas balvu, akcentējot režisora Kristiana Pecolda īpašo vietu mūsdienu Vācijas kino – viņa prasmi dzīves drāmām un varoņu attiecībām piešķirt dramatismu un vispārinājumu. Filmā pārliecinoša Nadjas lomā ir vācu aktrise Paula Bīra, kas spēlējusi arī Kristiana Pecolda filmā “Undīne” (2020), kuru pirms vairākiem gadiem skatījāmies Cēsīs.

Turpinājums 14. decembrī ar “Klubs Zero” (Club Zero) - austriešu režisores Džesikas Hausneres filmu, kas pārsteidz un varbūt pat šokē. Tā ir spilgta un oriģināla. Arī šī filmas pirmizrādi piedzīvoja šā gada Kannu kino festivālā. Filmas darbība norisinās elitārā privātskolā, kur strādāt uzaicināta jauna skolotāja (lomā – amerikāņu aktrise Mia Vašikovska), viņa ir arī populāra veselīga dzīvesstila vēstniece, un viņas tēma ir – apzināta ēšana. Skolotājas cienītāju loks ir plašs –  jaunieši viņā ieklausās un drīz vien fanātiski sāk sekot skolotājas diktētajiem nosacījumiem. Tikai tos, kuri paklausa un atsakās no patēriņa, tai skaitā ēdiena, skolotāja sola iekļaut īpašā un elitārā klubā. 

Filma veidota kā sarkastiska ironija – gan par dažādiem mūsdienu alternatīvā dzīvesstila konceptiem, gan elitāru privātskolu noslēgto, īpašo pasauli un komunikācijas problēmām starp bērniem un viņu vecākiem. Cēsīs esam skatījušies režisores Džesikas Hausneres filmu “Mazais Džo”.

Cikla noslēdzošā lente būs skatāma 21. decembrī, un tā būs pasaulslavenā vācu režisora  Vima Vendersa Japānā uzņemtā spēlfilma “Jaukās dienas” (Perfect Days), kas saņēmusi šī gada Kannu kinofestivāla balvu –  filmas galvenās lomas tēlotājs Koji Jakušo (Koji Yakusho) Kannās tika atzīts par labāko aktieri. “Jaukās dienas” ir arī Japānas šā gada pieteikums Amerikāņu Kinoakadēmijas Oskara balvai. Paradoksāli, ka šo niansētu, līdz vissīkākajai detaļai Japānas kultūrā sakņoto filmu ir uzņēmis vācu režisors.

Filmas galvenais varonis ir Tokijas tualešu uzkopējs, kurš savu darbu dara ar fanātisku cītību un absolūtu atdevi, un viņa darba procesam ir tik interesanti sekot! Vendersa filma veidota kā nesteidzīgs, niansēts vērojums, tajā ir maz teksta, jo tās galvenais varonis ir atturīgs saskarsmē un valodā – viņa pasauli veido darbs, kuru viņš mīl, fotogrāfēšana – viņš aizraujas ar ēnu un faktūru iemūžināšanu – un viņa jaunības laika mūzika. Niansēta, lēna, bet aizraujoša filma par šķietami harmonisku cilvēku.